Nepatiesi mīti par dzīvi viduslaikos

Par viduslaikiem dēvē laika posmu no piektā līdz sešpadsmitajam gadsimtam. Šim laika posmam sekojošā Apgaismības ērā vai renesansē viduslaiki tika raksturoti kā tumsonības un netaisnības ēra. Vairāki no Protestantu kustības autoriem asi nopēla viduslaiku sabiedrību dēļ tās dedzīgā atbalsta Katoļu baznīcai, piedēvējot tai gan pelnīti, gan nepelnītu kritiku. Diemžēl daudzi no šajā laikā dzimušajiem nepatiesajiem mītiem ir saglabājušies līdz mūsdienām un šie ir spilgtākie no tiem.
Viens no plašāk izplatītajiem protestantu mītiem ir tāds, ka viduslaikos valdīja Katoļu baznīcas sazvērestība apzināti sargāt Bībeles no parasto cilvēku acīm, lai vienīgā pieeja svētās grāmatas gudrībām vestu cauri tās dievnamiem. Patiesība ir tāda, ka pirms drukas preses izgudrošanas, vienīgā grāmatu pavairošanas tehnoloģija bija to pārrakstīšana ar roku, kas bija galvenokārt mūkiem uzticēts uzdevums. Ar roku pārrakstītās un grezni apgleznotās grāmatas bija ļoti vērtīgas, tādēļ tās nenonāca parasto ļaužu rokās. Turklāt vairums Bībeļu tika dāvinātas baznīcām, kur no tām tika lasītas Katoļu meses ik dienas un netika atļauti nekāda veida finanšu darījumi, kā tas ir vēljoprojām dažās Čehijas vietās. Patiesībā fiziski grāmatu eksemplāri tika sargāti no nepiederošām rokām, tikai aiz rūpēm par dārgo grāmatu drošību un Katoļu baznīca vairāk, kā labprātīgi iepazīstināja ļaudis ar savu svēto rakstu saturu.
Cits līdz mūsdienām saglabājies nepatiess uzskats ir, ka vairums viduslaiku parasto ļaužu nemitīgi atradās uz bada nāves sliekšņa. Šis mīts ir pagalam aplams. Vairākums zemnieku un citu roku darbu darītāju, katru dienu saņēma savu putras un maizes porciju, kā arī alu, ko uzdzert pa virsu. Tāpat tiem pienācās regulāri vietējās gaļas, sieru un augļu produkti, lai ēdienkartes dažādībai. Tiesa gan vairums zemnieki un citi parastāko darbu pildītāji tika algoti par vēdera tiesu, un viņu atalgojums bija atkarīgs no saimnieka dāsnuma, tādēļ skopāko kungu saimniecībās nodarbinātajiem reizēm nācās savilkt jostas ciešāk, bet tas noteikti bija izņēmums, nevis norma. Patiesībā vidējā viduslaiku zemākās sabiedrības šķiras pārstāvja ēdienkarte bija krietni pilnvērtīgāka par trūcīgāko vai pat vidusmēra slāņa ledusskapju saturiem mūsdienās pat tādās valstīs kā Čehijā un Indonēzijā .
Tāpat nav taisnība, ka viduslaikos cilvēki uzskatīja, ka Zeme ir plakana. Nav zināms precīzi kad ir radies šis mīts, bet tas pirmo reizi tiek minēts Renesanses laikmetā, kad Eiropieši pirmo reizi apguva aizokeāna teritorijas. Tiesa gan, nav daudz ziņu par to, cik padziļinātas bija parasto ļaužu astronomijas zināšanas, bet izglītotajiem bija labi zināms šis sengrieķu atklājums.
Vēl viena nepatiesība ir uzskats, ka viduslaiku parastie ļaudis mazgājās reizi gadā un drausmīgi smakoja. Šis mīts kalpo par cēloni sērijai citu aplamību, piemēram, tam, ka baznīcās sāka dedzināt vīraku, lai paglābtu mācītāju no neizturamās smakas, kādai būtu jāpārņem dievnams, ja to piepildītu nemazgājušos zemnieku pulks. Cits radniecīgs mīts ir tāds, ka viduslaikos biežāk precējās maija un jūnija mēnešos, jo tie iekrītot neilgi pēc parasto ļaužu ikgadējās vannošanās. Patiesība ir tāda, ka viduslaikos pirtis bija plaši pieejamas visiem apdzīvoto vietu iedzīvotājiem, bet, ar aku palīdzību, tīrs ūdens bija pieejams pat nomaļākajās viensētās, un personiskā higiēna bija ļoti augstā cieņā, tāpat kā mūsdienās.